UDHS – UZMANĪBAS DEFICĪTA UN HIPERAKTIVITĀTES SINDROMS
Daudzi pieaugušie ar UDHS auga laikmetā, kad ārsti, pedagogi, vecāki un sabiedrība neko daudz nezināja par UDHS, tā diagnostiku un ārstēšanu. Līdz ar sabiedrības informētību arvien lielāks skaits pieaugušo meklē UDHS simptomu novēršanas un ārstēšanas iespējas.
UDHS pieaugušajiem
Mūsdienās ļoti populāri ir runāt par bērniem ar uzmanības deficīta sindromu vai hiperaktivitāti. Bet kā tad ir ar pieaugušajiem? Uzmanības traucējumi ir gana izplatīti arī pieaugušo vidū.
Mūsdienu pētījumi liecina, ka pat līdz 67% no bērniem ar hiperaktivitātes simptomiem tie turpinās līdz pieauguša cilvēka vecumam. Šie traucējumi būtiski ietekmē akadēmisko, profesionālo vai sociālo darbību.
UDHS pazīmes bērniem ir pazīstamas gandrīz gadsimtu, bet doma, ka UDHS bieži var turpināties līdz pat pieauguša cilvēka vecumam, ir tikai pēdējās desmitgadēs. Hiperaktivitāti novēro arī pieaugušajiem. Profesionāļi ilgi ticēja, ka bērni un pusaudži pārvar savus UDHS simptomus līdz pubertātei un gandrīz noteikti līdz pat pilngadībai.
Galvenie UDHS simptomi – neuzmanība, impulsivitāte un hiperaktivitāte – var rasties bērnībā, parasti līdz 7 gadu vecumam. UDHS pieaugušajiem dažreiz uzskata par slēptu slimību, jo UDHS simptomi bieži izraisa attiecību grūtības, garastāvokļa traucējumus, atkarību no narkotiskām vielām un citas psiholoģiskas grūtības.
To ir sarežģīti un grūti diagnosticēt, un to var noteikt tikai pieredzējuši un kvalificēti speciālisti. UDHS pieaugušajiem, pirmkārt, ir novērojama cilvēkiem ar depresiju, trauksmi, narkomāniju. Vēl viena UDHS piezīme – pieaugušie par to sāk domāt tikai tad, kad slimība ir diagnosticēta viņu bērniem. Neskatoties uz arvien lielāku izpratni par traucējumiem, daudziem pieaugušajiem tie paliek neidentificēti un nekompensēti.
Pieaugušo raksturojums ar UDHS
Pašreizējie UDHS diagnostikas kritēriji (koriģēti pieaugušajiem saskaņā ar diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas psihiskiem traucējumiem (DSM-IV)) ir:
- nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas darbavietā,
- nemierīgas rokas vai kājas, vai grozīšanās krēslā,
- grūti saglabāt uzmanību situācijās, kurās ilgi jāsēž,
- neieklausās, kad viņš/a tieši tiek uzrunāts/a,
- izjūt diskomfortu, sekojot instrukcijām, un nespēj pabeigt darbu,
- ir grūti veikt uzdevumus klusumā,
- problēmas rada pasākumu, uzdevumu organizēšana,
- sajūt nepieciešamību būt kustībā,
- nepatīk, nevēlas veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli,
- pārmērīgi daudz runā,
- bieži vien atbild, pirms jautājums uzdots līdz galam, nevar sagaidīt savu kārtu,
- paralēli dara citas lietas, kas nav nepieciešamas konkrētam uzdevumam,
- var aizmirst ikdienas darbības, uzdevumus, pienākumus.
UDHS simptomu izpausme var atšķirties no vieglas līdz smagai atkarībā no tās ietekmes uz akadēmisko, sociālo un profesionālo jomu. Tā kā UDHS simptomiem ir kopīgas pazīmes ar daudziem citiem psihiskiem un medicīniskiem stāvokļiem, pieaugušajiem nevajadzētu nodarboties ar pašdiagnostiku, bet vajadzētu meklēt kvalificēta speciālista palīdzību.
Šie kritēriji tiek uzskatīti par empīriskiem, un šie UDHS pamata simptomi regulāri izraisa līdzīgas problēmas, kā bērniem, tā pieaugušiem ar UDHS. Tās var ietvert:
- problēmas ar uzvedības kontroli un regulēšanu,
- vāja, slikta darba atmiņa, kas saistīta ar uzticētā uzdevumu izpildi,
- problēmas ar emociju kontroli,
- problēmas ar motivāciju un mainīgām darbaspējām,
- hroniska kavēšanās un sliktā laka izjūta/orientācija, slikta laika organizēšana,
- ātri kļūst garlaicīgi,
- zema pašcieņa,
- nemiers,
- depresija,
- garastāvokļa svārstības,
- nodarbinātības problēmas,
- problēmas attiecībās,
- narkomānija.
Pētījumi liecina, ka UDHS rodas apmēram 3 līdz 5% skolēnu un apmēram 2–4% pieaugušo. Bērnu vidū dzimumu attiecība ir apmēram 3:1, traucējumi biežāk ir zēniem. Starp pieaugušo dzimumu attiecība samazinās līdz 2:1 vai mazāk. Ir pierādīts, ka traucējumi pastāv visur, kur tas tika pētīts, tostarp Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Lielbritānijā, Skandināvijā, Eiropā, Japānā, Ķīnā, Turcijā un Tuvajos Austrumos.
Kas izraisa UDHS?
Joprojām nav galīgas atbildes. Līdz šim nav bioloģisku, psiholoģisku vai ģenētisko rādītāju, kas ticami pierādītu traucējumus. Tomēr pētījumi liecina, ka UDHS ir spēcīga bioloģiska bāze. Lai gan nav vēl atklāts precīzs iemesls, nav gandrīz nekādu šaubu, ka vislielākā loma ir iedzimtiem faktoriem.
Ja iedzimtības faktors nav cēlonis, tad daudzi citi iemesli var veicināt UDHS risku: grūtības grūtniecības laikā, alkohola un tabakas lietošana grūtniecības laikā, priekšlaicīgas dzemdības, piedzimstot bērnam ar ievērojami zemāku svaru, galvas smadzeņu pieres daļas bojājums dzemdību laikā.
Pētījumi neatbalsta viedokli, ka UDHS veicina pārmērīgs cukura patēriņš, pārtikas piedevas, pārmērīga televīzijas skatīšanās, sliktas vecāku attiecības ar bērniem, vai sociālie faktori, kā nabadzība vai haoss ģimenē.
Avots: http://daily-helper.com/la/188617 (Autori: Sandra Shaheen, Dennis P.Girard)
Kas notiek pēc diagnozes noteikšanas?
Lai gan UDHS nevar izārstēt, tomēr ar dažādu veidu metodēm var sekmīgi palīdzēt cīņā ar jauniem simptomiem. Vissvarīgākā problēma, kura būtu jānovērš pieaugušiem ar UDHS un viņu ģimenēm, ir novērst būtiskus traucējumus izglītībā.
Pētījumā, kurā salīdzināja dažādu veidu ārstēšanu, konstatēja, ka vislielākais uzlabojums UDHS simptomiem radās, ārstējot ar stimulējošiem medikamentiem kopā ar konsultēšanu un psihoterapiju. Pierādījumi liecina, ka arī daži tricikliskie antidepresanti var palīdzēt tādiem UDHS simptomiem kā trauksme un garastāvokļa traucējumi.
Tāpat kā nav viens tests, lai diagnosticētu UDHS, tā nav arī viena ārstēšanas plāna, kas būtu piemērots visiem. Ārstēšana ir jāpielāgo katram indivīdam personīgi, un būtu jāņem vērā dažādas metodes un stratēģijas.
Lai diagnosticētu šī spektra traucējumus, nepieciešami izmeklējumi un pārbaudes pie klīniskā psihologa un/vai neirologa.
Ne vienmēr neiropsiholoģiskās pārbaudes ir vajadzīgas, bet dažreiz tās ir nepieciešamas, lai diagnosticētu UDS (uzmanības deficīta sindromu) vai UDHS (uzmanības deficītu ar hiperaktivitāti) pieaugušajiem un palīdzības sniegšanu padarītu ātrāku un efektīvāku. Kad ir aizdomas par citiem simptomu iemesliem, tie ir jāizslēdz. To var izdarīt, veicot neiropsiholoģiskās pārbaudes.